ANCES STĀSTS

“Ceļš uz drēbju radīšanu caur apziņas paplašinājumiem un kalpošanas ceļu”

Mamma, viegli trīcošā balsī, prasīja, vai šoreiz varu saģērbt tās drēbītes, kuras iepriekšējā vakarā pati saliku un atzinu par labām esam. Es, savos bērnudārza vecuma gados, katru rītu niķīgi un aizkaitināti atbildēju “Es šito neviukšu!!!!” Padarot katru rītu par vieglu drāmu savas mammas dzīvē.

Tādas bijušas manas attiecības ar apģērbu jau no mazotnes – vienmēr bija svarīgi, kas ir mugurā un vai tas saskan ar tā brīža sajūtu, gaumi, noskaņojumu un vēlmēm. Vēlākos gados mani aizrāva dizains (gan apģērba, gan interjera), zīmēt nemācēju, šūt vēl mazāk, taču kņudēja tā vīzija, idejas un mīlestība pret pucēšanos, apģērba kombinēšanu un sevis iznešanu caur apģērbu, krāsām un imidžu. Man tas bija par sava rakstura, iekšējās pasaules ietērpšanu veidolā, kas tieši tajā brīdī sakrīt ar manu sajūtu.

Vienmēr paticis vērot, kā dažādi stili caur mani iziet un izgaismo arvien jaunas šķautnes manī. Ir gribējies sevi likt rāmjos – par to, ko tad es īsti drīkstu vilkt mugurā un kas tad ir tas MANS stils.. bet nē, kā katrā no mums, arī manī mīt bezgalīgi daudz šķautņu un nokrāsu, kāpēc kādu no tām atstāt novārtā?

Pie drēbju tēmas, dizainēšanas un dažādām idejām esmu atgriezusies vairākkārt, taču visas šīs domas un idejas vienmēr palika nerealizētas.

Pienāca laiks, kad dzīves ceļš mani aizvirzīja uz veselības izziņas taku, Londonā studēju uzturzinātni, Naturopātiju, Latvijā ienesu jaunas vēsmas veselības lauciņā. Visa mana dzīve pārgāja rūpēs par veselību – gan savu, gan sabiedrības.

Vēlāk padziļināju savu izpratni par ķermeni, veselību un dzīvi kopumā caur garīgās izziņas ceļu un kopā ar savu mentoru nogāju 8 gadu garu dzīves ceļu, kas izmainīja visu par mani, to kā redzu un saprotu pasauli. Vārdos neaprakstāma ir mana pateicība šim posmam, jo tas ļāvis nolobīt tik daudz nepatiesību kārtu manī un kļūt daudz patiesākai, autentiskākai un īstākai sevis versijai.

Tas arī ir mainījis manu funkcionēšanas veidu dzīvē un lēmumu pieņemšanā- šodien mani ceļā ved sajūtas un dziļa uzticēšanās dzīvei, Visumam, nevis aprēķins un loģiskā pieeja lietām. Mācos sava Augstākā Es virsvadību, lai mani ved tur, kur man ir jānokļūst un lai izpaužas caur mani tā, kā tas ir paredzēts. Pat, ja virziens tiek mainīts katru dienu – ir jāatrod spēks sevī ticēt, ka viss notiek pareizi.

Šis veselības tēmu un apziņas plešanas ceļš mani veda uz kalpošanu - ieguldot visu savu resursu gan personīgajā izaugsmē un garīgajā attīstībā, gan cilvēku veselības jautājumos. Dziedniecība ir kalpošanas ceļš - skaists, gandarījuma pilns, taču tam ir derīguma termiņš. Nevar visu mūžu ziedoties, caur sevi nemitīgi laist citu problēmas, sāpes, nebūšanas.. ir jāļauj arī sev saņemt, ir jāatļauj sev uzziedēt un smagā darba darīšanu palaist vaļā, kad ir laiks mācīties vieglumu.

Drēbju radīšana ir tas, kā es šobrīd varu dot sev- vieglumu, skaistumu un radīšanas prieku! Mācoties radīt caur gaisīgu, sievišķīgu un iedvesmojošu telpu sevī, atstājot smagās un nopietnās tēmas pagātnei, kā pieredzes, kas mani veidoja par šodienas cilvēku.

No sirds vēlos, lai šie, caur mums nākušie apģērba gabali, nes Jums prieku, vieglumu un dziļu, dziļu pateicību par esību uz šīs Zemes, par pieredzēm, ko ir ļauts izbaudīt, krāsām, ko ir iespēja izzināt un skaistumu, kas veras vaļā, atļaujot sev pucēšanās prieku, sevis atzīšanu un svinēšanu šajā fiziskajā realitātē!